Mežaparks un par kaķiem
Svētdien uzkāpu Gaiziņā, nedaudz ar vēsu prātu padomāju par dzīvi un sapratu, ka gribu jums iedot nelielu ieskatu 19. augusta koncerta aizkulisēs. Lielākoties tas būs pateicību formātā, vismaz pirmajā šī raksta daļā. Par otro daļu paši sapratīsiet, vai gribat lasīt vai nē.
Pirmkārt, paldies visiem, kam bija ne tikai iespēja, bet arī vēlēšanās 19. augusta vakarā būt anša šovā. Šis koncerts jūsu intereses ziņā kādas reizes 6-7 pārsita visu iepriekšējo, ko jebkad esmu organizējis kā solo koncertu. Sapratām, ka viss uz to iet tikai tad, kad izziņojām koncertu un palaidām tirdzniecībā biļetes. Ko mēs ar šo informāciju iesākām — nolēmām, ka investēsimies šajā pasākumā nopietnāk, nekā tas sākotnēji bija plānots. Jūs gan jau parasti neticat, kad es jums kaut ko tādu saku, jo tas pārāk izklausās pēc random reklāmiska komplimenta saviem fanātiem, BET šajā gadījumā gribēju jums norādīt uz tiešu korelāciju situācijai, kurā kaut kas pieticīgāks pārtransformējās par kaut ko daudz krutāku tieši jūsu rīcības un atsaucības dēļ. Jo bija cilvēki, kas tik ļoti nojauta, ka tas būs tā vērts, ka tas tam palīdzēja kļūt par realitāti. Bijāt jūs, kā dēļ gribējās VĒL vairāk pacensties. Šie ir neemocionāli, auksti fakti — labākie, kādi eksistē.
Saņēmu vairākus jaut. par to, vai esmu priecīgs, ka beidzot varēju nospēlēt savu "ar lāstu aplikto" lielo Palladium koncertu (jo tas vairākkārt pārcēlās un tad atcēlās), tāpēc precizēšu — šis nebija tas koncerts. Šīs bija citas idejas, cita programma, cits koncepts. Man pat liekas vilinoši atmest visu pieticību un teikt, ka šis vienkārši bija rudenī nekad nenotikušais "Lielas mākslas" prezentācijas pasākums. Vārdu "lielkoncerts" apzināti izvēlējos nelietot, šis bija vienkārši koncerts : ) Jau beidzoties šovam un dzirdot jūsu ovācijas, domāju par to, cik priecīgi jūs būsiet, kad tiksim līdz vēl neizmestajiem piedurkņu dūžiem nākamajā lielajā anša solo koncertā. KAD tas būs — šobrīd pat nenojaušu.
Mēs visu šo gatavojām lielā steigā. Gaismu šovs un vizualizācijas, piemēram, bija pēdējo/ās nedēļu/as darbs, lielā mērā — pēdējo nakšu. Pats visvairāk iespringu uz tekstu mācīšanos, kuru "Lielā māksla" ir daudz, un ko visu ziemu centos neklausīties, lai man tas albums tik ātri pašam neizbesī. Iemesls: man ar to materiālu uz vienas skatuves būs jāsadzīvo vēl kādu laiku, tāpat kā ar "Balzamu", tāpēc baigi nesteidzos klausīties ierakstu, ko vēl tik daudz dabūšu atklausīties mēģinājumos un, cerams, arī koncertos.
Tas, ka koncerts vispār varēs notikt, teikšu godīgi, manā galvā bija daudz lielāks pārsteigums, nekā būtu bijusi tā nenotikšana / atcelšana. Cilvēki, kuri darbojas nozarē, kurā svarīgi ir jebkāda veida pūļi un ar to saistītie un mainīgie drošības pasākumi, gan jau ar šo reālistisko pesimismu ir diezgan labi pazīstami. Tikko bija skaidrs, ka viss tiešām notiek, visi mobilizējāmies un ķērāmies pie darba. Šajā raksta brīdī mēs nonākam pie konkrētiem cilvēkiem.
Paldies Ģirtam Majoram (FBI, Positivus) par visas lielās komandas sapulcināšanu un saturēšanu vienā funkcionālā kopumā, padomiem, noteikti arī uzticēšanos manai vīzijai un brīžiem gandrīz vai riskantajām idejām. Ģirts, Elva un pārējā komanda izdarīja 1000 darbus, kas mūs ar Līvu gan jau ātri būtu ieveduši strupceļā, ja mums vēl par tiem vajadzētu uztraukties papildus visām mākslinieciskajām lietām. Pārāk neizplūdīšu, jo mums vēl drīzumā paredzēts ar visu orgu komandu saskrieties un patusēties klātienē, daži paldies drīzāk šķiet pietaupāmi tam brīdim.
Vēl — šis bija viens no tiem repa koncertiem, kurā mums no klausītājiem nācās klausīties komplimentus par SKAŅU, tās kvalitātes līmeni un jaudu. Mani reti kas darīja tik priecīgu, kā tas, ka varēju pa ilgiem laikiem redzēt jūsu sajūsmu par SKAŅU repa šovā. LIELS paldies Didzim Simanovičam pie galvenās skaņas pults par to, ka mēs visi dzirdējām tos bītus tā, kā nekad iepriekš. Man līdz ar "Lielu mākslu" nācās apgreidot savu skatuves setapu, lai varētu ērtāk strādāt ar jauno dziesmu vokāla efektiem, vēl arī metronomu dažās nepieciešmajās vietās utt., arī šeit viss notika pēc nopietnām konsultācijām ar Didzi, un tehniski viss strādāja tieši tā, kā vajadzēja. Kad satieciet Didzi, iedodiet viņam naudu par to.
To, ko ar gaismām dara Ainārs Pastars, biju redzējis iepriekš pāris vietējos lielformāta koncertos, un domāju, ka gan jau to kaut kāda ārzemju kompānija gaismo. Nope, iepazīstieties — tas ir Ainārs. Nebūtu domājis, ka kādreiz sanāks tik nopietni sastrādāties, bet te nu mēs esam, un ceru, ka šī nebija pēdējā reize. Gaismu režija, cik nojaušu, ir baigā kompozīcijas, gaisotnes un noteikti arī rokraksta padarīšana, un galu galā tas viss absolūti darbojās kā vēl viens iepriekš nesajusts vai nedzirdēts jau pazīstamas mūzikas/dziesmas slānis. PALDIES Aināram par mega ātro darbu, atkal — padomiem un ieteikumiem par gan gaismu režiju, gan sinhronizācijas tehnikām, un īpaši arī negulēto nakti pirms koncerta, jo kamēr mēs mājās reģenerējāmies, Aināram vajadzēja salikt un notestēt gaismas un ekrānu. Paldies!
Par ekrānu runājot — gribu jūs iepazīstināt ar Tomu Segliņu a.k.a. @tomsvfx. Turbo temps, krutas idejas, afigennijs stils, iniciatīva, uzmanība detaļām, viss tas stafs. Viss, kas notika lielajā skatuves ekrānā aiz mums ar 181h, bija Toma darbs, t.sk. arī režisora, operatora un montāžista pienākumi filmētajās daļās, un beigās Toms pat ātri apguva live video manipulācijas sotfu (neatceros, kā saucās, bet ceru, ka saprotat, ko es ar to domāju) un piedalījās un pieskatīja to visu koncertā klātienē kā main video džeks. Sastrādājāmies gandrīz netīšām, bet tik veiksmīgi, ka baigi ceru, ka sastrādāsimies vēl. Paldies, Tom!
Paldies manai sievai LĪVAI, kura pēdējā laikā, atbildot uz telefonu, sevi bez sīkākiem paskaidrojumiem sauc vienkārši par “anša menedžeri”. Man tas jau liekas loģiski; Līva parūpējās par visu, par ko negribēju uztraukties pats, man pienāca tikai daži svarīgākie jautājumi par galvenokārt mākslinieciskām lietām, nelielas atskaites par progresu un ar mani saistītajiem datumiem un laikiem, kas saistītas ar gatavošanos koncertam. Visa veida komunikācija, loģistika, laika plānošana, merča krājumu un merča telts organizēšana, drēbes, aksesuāri, āfterpārtijs, aizskatuves darbi — jūs neticēsiet, cik tur visur ir daudz darba, un Līva ar to tika galā. Koncerts arī nebija vienīgā aktualitāte mūsu ikdienā, lielāku bildi centīšos ieskicēt raksta beigu daļā. Pagaidām: Līva, PALDIES, man gan jau nebūtu noticis nekāds koncerts bez tevis. <3
Par drēbēm — PALDIES Karīnai Kristai Līkansei a.k.a. @karinalikanse, ar ko iepazināmies šovapasar un sajutām, ka uz nākamo lielo koncertu noteikti sazināsimies, jo mums visiem diezgan ātri bija skaidrs, ka Karīna. Ir. Krutaks. Atkal — tāda profesionalitāte... Karīna arī strādā kaut kādos neizskaidrojamos tempos, kā vēl daži šajā koncertā iesaistītie, un zinu, ka sastrādāsimies vēl. Par drēbēm pavidam nedaudz paturpināšu arī vēlāk.
Paldies manam brālim 181h par skatuves audio setapa pārraudzīšanu (es vairs īsti nevaru teikt paldies par DJ vai bītu palaišanas pakalpojumiem, jo mans setaps tagad ir nedaudz kompleksāks) un morālo atbalstu, piedalīšanos mēģos, iniciatīvu, profesionalitāti un to, ka 2021. gadā kāpjam uz skatuves kā Netīrās Cilpas. Pirms 20 gadiem mēs kopā sākām taisīt bītus, un tā mēs taisām bītus. Tikai koncerts tagad notiek Mežaparkā, nevis Ķemeru tirgus laukumā. Gaidiet no mums abiem jaunumus.
Paldies rolandam če & xantikvariātam par labāko opening setu, kādu varēju iedomāties. Esmu abu šo čaļu fanāts un, ja jūs viņus kādreiz izvēlēsieties neredzēt uz skatuves, tā būs kļūda. Kas vēl svarīgi — stream “Siera plate”. roļiks arī pievienojās man uz skatuves uz “Pīli” un palika arī uz “Bimini” un “Sports”, un vēl beigu daļā. Tas likās kaut kā dabiski — dīvaināk būtu, ja viņa tur nebūtu. Krč, vienkārši sekojiet līdzi roļikam, jo tas viss evolucionēs par kaut ko tādu, ka jums būs prieks teikt, ka pamanījāt viņu jau sen & visi pārējie jau ir nokavējuši ballīti & pat nezina veco stafu kā tādi IDIOTI. Klausieties arī viņa vadīto hip-hop radio šovu REPortāža @Pieci. Tas nav nekāds noslēpums, ko es tagad rakstu, bet kaut kas, kas notiek & notiks, un jūs varat būt daļa no tā. NB! Tas pats attiecas uz xaņāru.
Man vēl bija daži viesi. Viens no tiem — karalis Kashuks (Kaspars Kubeckis), mans Dirty Deal Audio cīņubiedrs, pilnīgs audio kosmonauts un burvis. Viņš kaut kad lūdza man atgādināt, lai es jums pastāstu, cik maz laika viņam bija, lai dziesmas “Nav bail” beigas padarītu par to episko tripu, kas tas ir. Saku jums — ĻOTI maz, varbūt pat viens vakars, kas, protams, bija super neprofesionāli no manas puses, bet nebiju pabeidzis tekstu. Lai nu kā, rekur, jums vēl viens stāsts par to, cik ātri cilvēki prot izdomāt, izdarīt un pat paspēt noprezentēt ansim rezultātus. Latvijas mūziķi — piesaistiet Kasparu savā nākamajā projektā un notiks brīnumi. Vēl: Kashuks tagad ir PRECĒTS VĪRS; tieši pirms koncerta apprecējās un tieši pēc — aizbrauca medusmēnesī, vot tas ir baller mūvs. Liels PALDIES Kashukam!
Oriole — PALDIES. Es jau beksteidžā vienu brīdi neticēju, ka mums tas izdosies, jo Uģim pēc programmas bija jāizdara pietiekami maz, lai nebūtu baigi jāiespringst, bet viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un daži teica, ka pat labāk. Oriole pievienojās uz skatuves “Kauguros” kā vokālais viesis (šīs dziesmas bīta autors ir 181h), un viņš šajā dziesmā ir nevis tāpēc, ka viņš būtu dzīvojis Kauguros vai tur gājis skolā, bet tāpēc, ka vienā tusiņā, kurā 181h no sava OP-1 atskaņoja bītu, kas vēlāk kļuva par “Kauguru” pamatu, sāka tai skicei pāri dungot “Kauguroooos…”, un tikko kā es to dzirdēju, man bija skaidrs, ka tā jau ir dziesma, man tikai jāsaraksta panti. Vispār mūžīgs paldies Uģim par ļoti daudz ko. Es pat nezinu, kā šis viss būtu izvērties, ja mēs toreiz nebūtu uztaisījuši “Himnas”. Sekojam mūzikai.
Tālāk — Gints Smukais. Es laikam jau jums paspēju par šo pastāstīt no skatuves, tāpēc īsumā: bija cilvēki, kam šķita, ka Gints Smukais gan jau dzīvajā to bītu nemaz tā nevar nospēlēt, kā tas skan ierakstā, bet šajā koncertā mēs visi redzējām un dzirdējām, ka var gan, un šajā brīdī es jūs palūgšu vairs nekad neapšaubīt Gintu Smuko, ja?? PALDIES, Gint, es dažreiz nevaru noticēt tam, kāda līmeņa talanti mums ir apkārt tepat, Latvijā (mūsu gad. — praktiski kaimiņos), un baigi gaidu, kad atkal varēsim jums kopā nospēlēt “Tā nav liela māksla”. Tiem, kas netika: tas bija mūsu koncerta “paceļam gaismiņas” treks.
PALDIES Laurai Timmai par lielo palīdzību merča teltī, un liels paldies arī Zvaigznītei, Emīlijai, Līgai un Ģirtam par to pašu! Es zinu, ka tas bija mega darbs, un es arī zinu, ka laikam jau visu esmu paspējis pateikt, bet saku vēl (un nojaušu, ka ne pēdējoreiz): pal-dies! Un no mums visiem paldies arī tiem, kas aiznesa mājās kaut ko no šīs telts. Vēl: S/O Nike. Reāli, dziesmas manifestē realitāti un otrādi.
Vēl paldies Chris Vader & Shenfi par to, ka jūsu bītus koncerta apmeklētāji piedzīvoja tādā jaudā un kvalitātē, kādā tie ir jādzird. Tā kā šī jutās kā "Lielas mākslas" skatuves pirmizrāde, sajūta bija apmēram tāda, it kā tas albums būtu vēlreiz izdots, tāpēc vēlreiz — paldies jums, džeki. Un paldies Veideram arī par kruto setu āfterpārijā AOK City, kur viss bija tik perfekti, ka viss, ko varu pateikt, ir, ka tur noteikti visa fokusā vienkārši bija svinības par labi padarītu darbu, ar uzsvaru uz “svinības”. Paldies AOK City, paldies Late Night Munchies, paldies Mūrbūdu sidram, un vēl liels S/O Cukurpapam par viņa āftera DJ setu, PALDIESSSS! Man vēl kāds tur atstāja dāvanā mega resnu cigāru, paldies par to! Un paldies ahūnam par Wiesturz’a “Ar dzejas spārniem pār mākoņiem” CD (vēl plēvē!), un, pareizi, vēl paldies Hildegardei par pirmskoncerta dāvanu! Es tikai mājās izlasīju Tavu vēstuli, un tieši domāju, ka vajadzēja izlasīt pirms. Paldies par dalīšanos pieredzē un padomos, par motivāciju mums ar Līvu būt ambiciozākiem un sekot un uzticēties savam radaram. Visu pareizi pateici, tā arī maucam tālāk. <3
Paldies visam skatuves personālam par lielo darbu, gan skaņu komandai, gan gaismu cilvēkiem, gan apsardzes personālam, foto un video cilvēkiem (šodien nopublicēsim/jām krutu video atskatu manā instā), īpaši Armless Birds komandai. Paldies Jānim Vitkovskim! Paldies ēdinātājiem un visiem, kas nodrošināja pārējo koncertam nepieciešamo infrastruktūru. Nu reāli nelikās, ka tas ir mans koncerts, Līva arī tā teica — nav pierasts, ka anša koncertam ir tāds tehniskais līmenis. Mācamies katru dienu, ne? Ā, un pa dienu lija, lija un lija, un beidzās tieši pāris stundas pirms koncerta. Paldies!
Ja vēl kādu aizmirsu, pierakstīšu šajā rakstā nedaudz vēlāk, bet šķiet, ka tik lielas nepieciešamības pēc daudziem "paldies" pēc viena koncerta vēl nav bijis.
Ja kādam no jums interesē, kādas man bija sajūtas uz skatuves: es pārsvarā centos neaizmirst tekstu. Tas bija super aktīvs, stresains process, no sērijas kā eksāmena kārtošana utt. Domu gājiens, kas mani līdz tam stresam noveda — dažas dienas pirms koncerta sapratu, ka tur viss notiek tik profesionāli un skatuve un tehniskā puse būs 100% čotka, jo strādājam ar lielajiem profiem, un praktiski vienīgais, kas var nobrukt, ir atkarīgs no tā, vai manas smadzenes brīdī, kad iznākšu uz skatuves, izvēlēsies ar mani sadarboties vai nē. Vēsturiski (kopš skolā vajadzēja dzejoļus vai jebko citu mācīties no galvas) tā man ir bijusi problēma, ko šoreiz galīgi negribējās uztvert nenopietni. Zināju, ka jūs kā publika būsiet absolūts deserts, bet tajā pašā laikā domāju, kā lai kaifs par to brīdi mani neizsit no domas par nākamo rindiņu. Tas mega skats, kāds man bija no skatuves katru koncerta sekundi, reizē bija pozitīvs šoks par to, kas tagad notiek, un reizē normāls pārbraudījums čalim, kam vienkārši jāmēģina fokusēties uz repošanu dzīviem cilvēkiem pēc tam, kad mana skatuves dzīve ir bijusi tik ilgu laiku uzlikta uz pauzes. Iedomājieties to sajūtu — tupēt gadu+ mājās, bez nekādiem pūļiem, bez liela trokšņa, un tad pēkšņi tas viss ir atpakaļ, tikai daudz lielākā mērogā. Priecājos, ka izbraucu tam visam cauri puslīdz sveikā. Ai, gan jau man tik gari par šo liek rakstīt šitais stafs, bet no racionālās puses — nezinu, vai vēl kādreiz gribēšu tik daudz nekad neizpildītas dziesmas vilkt uz skatuves tik īpašā, sakāpinātā brīdī, jo parasti par tām sāku kaifot un uz skatuves izbaudīt tikai pēc tam, kad galvā viss jau notiek automātiski un nav jāiespringst par teksta atcerēšanos. Tāpēc, jā, nenormāli gaidu nākamo lielo koncertu. Ne tikai iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, ka mums ir vēl čupa foršu ideju skatuvei, par kurām man jau pāris gadu ir grūti noturēt ciet muti. ...OK, dažiem varbūt esmu izpļāpājies.
Nedaudz piebremzēšu paša koncerta vakara tēmu, jo gribu jums iedot aptuvenu ieskatu par to, kāds bija laiks līdz koncertam.
Ja šo lasa kāds, kas nav lasījis manus garos e-pastus, ko šad tad jums nosūtu (subscribe @ ansis.co mailing-list, protams) — kā jau mēs visi zinām, parasti sliktās lietas atnāk pilnīgi nelaikā, nevis tad, kad tev ir laiks, enerģija un līdzekļi ar to dīlot. Super īpatnēja pieredze bija vienlaicīgi plānot jums šovu, spriest, lemt, izdomāt, risināt, klausīties, diskutēt, mācīties un detalizēti plānot kaut kādas pilnīgi pragmatiskas un neemocionālas lietas, un tajā pašā laikā šovasar neveiksmīgi censties saglābt mūsu vecā runča Ernesta veselību, regulāri vadāt viņu uz klīniku, likt pie sistēmas, barot ar zālēm, vākt visus sūdus, čuras u.c. lietas, ko viņam nebija tik viegli noturēt sevī, mēģināt atrast ēdiena kombinācijas un konsistenci, lai viņš kaut ko vispār ēstu, justos labāk, barot tās fucking zāles utt. Tas šovasar bija liels un diezgan pasmags projekts līdzās visam pārējam. Atgādināšu, ka "ansis" mums abiem ar Līvu ir full time pasākums, 95% laika ar neko citu nenodarbojamies jau pāris gadu, un arī to, ka tieši pirms pandēmijas bijām sagatavojuši visu, lai izdarītu šo lēcienu no mazākas uz lielāku skatuvi pienācīgā apmērā. Pa šo laiku mūsu dzīvēs ir bijusi zināma čerņas koncentrācija, kas ir prasījis vairāk enerģijas, spēka un ticības sev un saviem spēkiem nākotnē, nekā varējām paredzēt un esam likuši manīt publiski. Ernesta sāgas epilogs bija absolūts sūdu ķirsis uz tās sūdu kūkas. Tā kā Ernests bija diezgan klātesošs elements gan mana pēdējā albuma tapšanā, gan šī koncerta gatavošanās laikā, noteikti uzskatu, ka tas kaut kādā mērā bija veltījums arī viņam. Varbūt kāds ievēroja, ka pēdējā koncerta daļā ar Kārli arī uzvilkām mugurā Ernesta piemiņas hūdijus (tiem, kas jautāja — tas ir tikai 2 eksemplāru pasākums mums pašiem). Jums arī pēc tās manas mailing-lista vēstules par Ernesta ārstēšanas un mašīnā kakāšanas piedzīvojumiem neko īsti sīkāk nebiju rakstījis, jo, nu... ko tur rakstīt — lēnām palika sliktāk, zāles neiedarbojās, ēda un dzēra gandrīz neko, kaut centās, utt. Tā laikam jau ir drūmās kaķu saimnieku dzīves realitātes neatņemama sastāvdaļa, bet tā kā vasaras 1. pusē neprasot ievilku jūs šajā stāstā, likās, ka, nez, varbūt pastāstīšu līdz galam. Konkrēti — par mūsu kaķa Ernesta pēdējo dienu uz šīs svētītās zemes.
Konkekstam — Ernestu paņēmām no patversmes vēl pirms apprecējāmies. Kā viņu raksturot: balts, ļoti dīvains, ļoti resns, extra tramīgs, pilnīgi nedzirdīgs, ņaud skaļāk un griezīgāk, nekā citi kaķi, skaļi murrā, ne pārāk labi prot sevi sakopt (mazgājām dušā). Uzsveru vēlreiz — viņš bija dīvains, ne kā 100% kaķis: es pat nezinu, tā kā kaut kas no govs, kaut kas no aitas…? Ā, un mums patversmē teica, ka neesot vairs jauns, 7 gadi apmēram esot.
Pienāk diena, kad atkal vedam nu jau novārgušo, knapi kustošo Ernestu uz klīniku. Ne tā, kā pirmās reizes, par ko jums jau stāstīju vēstulē — mašīna visas pārējās reizes palika vesela, bijām iemanījušies viņu statēģiski uzsēdināt uz dvieļiem Līvai klēpī & vēl nedaudz tā kā aptīt tos pašus dvieļus kā pamperus. Pēdējās reizes pat likās, ka viņam patīk braukt mašīnā (nekad iepriekš nebija paticis, vajadzēja stingri turēt, jo psihoja) — skatījās pa logu laukā, pētīja apkārtni — mežu, pilsētu. Tas bija tieši tas karstais vasaras laiks, gan jau to šobrīd vēl labi atceraties.
Aizvedam. Es, kā parasti, palieku lejā gaidīt, un pēc brīža zvana Līva.
Man šodien jāpabeidz un jānopublicē šis raksts, tāpēc pārlēkšu pāri bēdīgajai un personīgākajai daļai, ko laikam prastu uzrakstīt tikai super gari, kā atsevišķu rakstu. Bija super skumji, bet reizē arī skaisti, svarīgi un atvieglojoši. Svarīga detaļa — pamazām ārstiem kļuva skaidrs, ka Ernests esot bijis par pāris gadiem vecāks, nekā papīros. Vēl izlaižu daļu par to, kurā domājam, ko mums darīt tālāk, un stāstu turpinu no vietas, kur jau esam ceļā uz nākamo mērķi. Tātad... Visi trīs ripojam mašīnā — esam izvēlējušies Ernesta kapa vietu un braucam uz turieni. Pa ceļam daudz atceramies, runājamies, bet turamies pa gabalu no bēdīgiem vaibiem, jo man jāstūrē. Veiksmīgi aizbraucam.
Tur ir MEGA daudz dunduru un odu. Roku kapu, viss ir slikti, nevar parakt, jo dunduri gandrīz nonstopā kož. Kaut kā to kapu izroku, Līva ietin Ernestu halātā, ieliekam viņu iekšā. Pasakam "atā" un tikpat intensīvi kā izraku, tagad to kapu roku ciet. Aizroku, Līva uzliek puķes & mūkam uz mašīnu. Ir vasaras vidus, bet diena jūtami iet uz beigām. Stāsts te nebeidzas. Braucam mājās no savām kaķu bērēm. Gandrīz esam atbraukuši līdz Rīgai, un ambiciozi braucam vienā 110 km/h posma ātrajā joslā ar savu ’87 Kadetu. Pa ceļam esam nedaudz noķēruši to samierināšanās sajūtu, pat jokojam par to, ka labi, ka nebūs vairs jābaidās čuru peļķēs ar zeķēm iekāpt utt.
Vienā brīdī priekšā mašīnai no zaļās zonas starp joslām kaut kas izskrien kādus max 10m pirms mašīnas. Ir 2 būkšķi, viens vairāk kreisajā stūrī, otrs — tūlīt pēc tam, bet vairāk priekšā pa vidu. Es (vispirms nočekojot spoguļus, brauksim atbildīgi) bļauju “NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ” un bremzējot, pārceļos uz labo joslu lai nostātos šosejas malā. Mašīnu aizmugurē un blakus nebija, tikai priekšā. Līva no tā neko neredzēja — tajā brīdī neskatījās uz ceļu, jo kaut ko rakstīja telefonā —, bet pēc maniem "NĒ NĒ NĒ" saprot, ka nav labi. Apstājamies — saku: man liekas, ka kaķis izskrēja mašīnai priekšā vai kaut kāds cits lielāks dzīvnieks. Nebija gluži tā, ka man tikai "likās", biju diezgan pārliecināts. Izlecam no Kadeta un ejam abi skatīties.
Aizejam kādus 200 metrus atpakaļ pa to ceļu, ieraugam — jā, guļ uz ceļa kaut kas. Liels, liels kaķis, smuks un uz vietas beigts no tā 110 km/h Opeļa trieciena. Ar mani kaut kas tāds notiek pirmoreiz mūžā, kopš braucu ar mašīnu (2-2,5 gadi). VIENMĒR sanācis laicīgi nobremzēt vai droši apbraukt apkārt visiem zvēriem. Paceļam ar Līvu to vēl silto kaķi un nonesam nost no šosejas. Protams, to visu pavada izteikts "šī taču ir simulācija" vaibs, neliels šoks jau no Ernesta izvadīšanas un tagad tam pa virsu vēl šis. Protams, nepazinu to kaķi, bet likās kārtīgs sētas lops, tāds, kas medī, tur rajonu utt. Kāda sajūta par to mums tobrīd ir, varbūt varat iztēloties.
Aizejam atpakaļ līdz Kadetam, vēl nekāpjam iekšā, jo nevaru saprast, vai man uzreiz būtu prātīgi sēsties pie stūres un braukt. Pēc kāda brītiņa man perifērajā redzē iezogas Kadeta priekša, kas kaut kā dīvaini izskatās, un nevar saprast, kāpēc. Tūlīt arī saprotu, ka mašīnai nav numura un nolūzis arī numura turētājs / rāmis.
Mana teorija: otrais no būkšķiem bija troksnis, kurā tas lielais kaķis atsitās pret numura zīmi un tā ar visu rāmi nolūza nost. Kad iepriekš gājām nonest to kaķi no brauktuves, nekur neredzējām ne numuru, ne to rāmi. Ejam meklēt.
Paliek jau diezgan tumšs, satiksme ir ātra, garāmbraucošās mašīnas spīdina acīs lukturus. Vēlreiz redzam to kaķi, ko nolikām ceļmalā; ejot uz Kadetu likās, ka vairs neredzēsim. Domājam — ja jau numurs būtu uz ceļa, viņam vajadzētu būt diezgan labi redzamam, jo atstarojošā krāsa utt. Meklējam kādas 5-10 minūtes, neko neatrodam. Pa zāli, pa nomali utt. Pēc brīža beidzot atrodu to plastmasas rāmi, numura zīmes iekšā, protams, nav. Meklējam tālāk, ārā jau praktiski tumšs. Pēc vēl kāda brīža atrodu numura zīmi, kas ir ganrīz neredzama uz asfalta un daudz tālāk, nekā man šķita, ka tā būs. Stūris nedaudz nolocīts (gan jau daudzi bija paspējuši pārbraukt pāri), bet vismaz atradās. Ejam atpakaļ uz mašīnu, Līva tur numuru pie vējstikla (nezinājām, vai priekšā vēl ir kādi fotoradari vai nav) un mēs vienkārši cenšamies tikt līdz mājām un nonākt līdz tam, lai šī diena beigtos. Pārbraucam mājās. Es ielienu savā studijas būcenī atbildēt uz vienu ļoti ilgi atliktu e-pastu, pēc tam vēl iesprūstu tviterī (classic), kamēr Līva kaut ko darās pa virtuvi. Es sēžu ar muguru pret durvīm, kā parasti, un esam atstājuši mājas durvis vaļā, jo māja pa dienu sakarsusi, prasās ielaist nakts vēso gaisu iekšā. Sēžu tāds pie kompja, un pēc brīža riktīgi dzirdu, ka aiz manis ir atnācis Ernests. Skaņa tā pati — klusu var dzirdēt nagus uz lamināta, var dzirdēt, ka elpo utt., pat kā, viņam ienākot, durvis no mazākas šķirbas paverās plašāk. Citu kaķu vai pat mājdzīvnieku mums nav. Sēžu, sastingstu un negribu griezties otrādi. Pēc šīs dienas vairs īsti nezinu, ko sagaidīt. Reizē arī baidos, ka varbūt tās ir kaut kādas todienas pārdzīvojumu + pārguruma izraisītas halucinācijas, un ka pagriezīšos un to sapratīšu, un man galīgi nav nepieciešamas hiperreālistiskas halucinācijas, ne dzirdes, ne redzes, un ne tagad, ne tad. Gan jau liela daļa no jums zina, ka tā mana studijas telpa ir super neliela. Tiem, kas to redzējuši Twitch strīmos: katrs, kas te atnāk, saka, ka realitātē ir daudz šaurāk, nekā izskatījies strīmā, noteikti platleņķa dēļ.
Griežos riņķī — saprotu, ka man studijā ir kaķis. Uzreiz nesaprotu, jo tumšs un “motion blur”, bet pēc brīža diezgan skaidri saprotu, ka tas, loģiski, nav Ernests (nebija balts), un, tikpat loģiski: tas nav arī tas otrs kaķis, kura nāvē mēs todien bijām līdzatbildīgi.
Tas bija ar visu iepriekš stāstīto pilnīgi nesaistīts trešais kaķis, kas bija ienācis mūsu mājā un tad pie manis studijā, un tad, kad sāku griezties riņķī, izskrēja ārā pa vaļā atstātajām durvīm. Eju to stāstīt Līvai un brīnos, ka viņa man tic. Tas trešais kaķis bija kaut kāds rajoņņiks, kurš mums reizēm joprojām iziet cauri sētai, un viņš arī vairākkārt bija nācis fleksēt uz Ernestu caur mūsu treilera stikla durvīm, meta kūkumu utt., Ernests tikmēr pārmīzis mājas drošībā lupī virsū & ņaud savā kraukļa balsī, sauc mūs palīgā. Mums kaut kad bija licies, ka tas kaķis varbūt pat būtu gatavs ienākt pie mums mājās, bet viņš gan jau ir blusains, būtu devis Ernestam pizdi utt., negribējās pārbaudīt. Īsumā — tas čalis arī izdomāja īsto dienu un brīdi, kad ne tikai pirmoreiz ienākt pie mums mājās, bet vēl ielīst pie manis studijā, jo man reāli uz labu brīdi likās, ka man kukuha ir 100% aizbraukusi. Tāds mums ir tas Ernesta pēdējās dienas stāsts. Gribēju jums šo pastāstīt, jo tas ir dīvains stāsts, bet arī tāpēc, ka vispār šis pandēmijas laiks ir bijis diezgan riebīgs un tumšs, un svešs, un pārsteidzošs ar neprognozējamām, nepatīkamām pieredzēm. Tam visam pa virsu ir nepatīkami pārsteigumi no tuviem cilvēkiem, slimība un nāve radinieku un draugu vidū, neplānoti izdevumi uz neplānotiem izdevumiem, joprojām iesaldēta skatuves dzīve (vasaras 1. pusē) un joprojām lielā mērā arī neziņa par mūsu nākotni. Rezultātā mans prāta stāvoklis, gatavojoties šim koncertam, lika man uzdot šādus jautājumus: kas šoreiz nosies greizi, kā šis viss varētu pēdējā brīdī sabrukt? Vai es varu tam kaut kā sagatavoties? Ko man darīt, ja pēkšņi nekas neskan, nekas nenotiek vai es pēkšņi neatceros nevienu pantu? Pēdējo, starp citu, pāris reižu esmu piedzīvojis sapņos. Krč, tas ir TĀDS KONTRASTS, pēc visa šī laika uzkāpt uz tās skatuves un atkal ieraudzīt jūs. Gribēju jums iedot nelielu šķēli mūsu dzīves, lai nedaudz ieskicētu to, par ko mums, radošajiem uzņēmējiem / māksliniekiem vēl sanāk uztraukties un pārdzīvot, domājot par koncertiem, klipiem un albumiem, un kas beigās ir tā īstā dzīve starp visiem komplimentiem, balvām un citiem panākumiem, kas vairāk parādās publiskajā telpā. Kad tas viss beidzas, mēs vienkārši (nu jau) divatā cītīgi strādājam pie tā, lai pie apvāršņa būtu nākamā krutā lieta, lai mūs neizsistu no līdzsvara ārēji apstākļi un lai tas būtu nevis tikai priekš mums, bet arī jums.
Visādi citādi — mēs pamazām atgriežamies "normālajā" režīmā, mazāk stresa, mazāk steigas un, cerams, arī nedaudz mazāk nepatīkamu pārsteigumu ceļā uz gaišāku nākotni. Es te nerakstu bieži & nezinu, kad / vai būs vajadzība vai gribēšana kaut ko uzrakstīt, bet jūs neko svarīgu nepalaidīsiet garām, ja ierakstīsiet savu e-pasta adresi šīs lapas apakšā un pieteiksieties saņemt svarīgākos jaunumus, un, iespējams, arī nelielas privilēģijas (atlaižu formātā) mūsu veikalā. Vēl ātrā doma (Varbūt tas ir tvīts? Ai, nē, nav): piebildīšu, ka man ir tāda sajūta, ka “Liela māksla” runā par un atbild nevis 2020. gadam, bet šim gadam, varbūt arī nākamajam.